DĀRZA PASAULE atbild

Kā tikt galā ar melnsaknes untumiem?
Padomu lūdz Anita Brence.

Lasītāja raksta, ka jau vairākus gadus stāda melnsakni, bet līdz šim nav izdevies izdabūt nevienu dīgstu virs zemes.
Melnsakne ir asteru dzimtas (Asteracea) daudzgadīgs augs, bet pārtikai lieto viengadīgus augus. Pirmajā gadā augs veido lapu rozeti un 30–35 cm (līdz pat metram!) garu, ap 2 cm diametra tievu sakni.
Sākot ar otro audzēšanas gadu, augs veido stublāju ar ziediem un sēklām. Melnsaknes dzimtene ir Vidusjūras reģions un Tuvie Austrumi, tomēr tā ir gana ziemcietīga, tāpēc Anglijā, Beļģijā, Holandē un Vācijā ziemā to neizrok un novāc tikai pavasarī.

Vai zināji?
Melnsaknē salīdzinājumā ar citiem sakņaugiem ir vairāk magnija un dzelzs. Auga saknes satur arī inulīnu, tāpēc tas ir piemērots dārzenis diabēta slimniekiem.

Sēšana. Melnsakni audzē līdzīgi burkāniem. Lielākās grūtības sagādā sēklu dīgšana. Melnsaknes sēklas ir tievas, 12–17 mm garas, 1000 sēklu sver tikai 12–14 gramu. Tās ātri zaudē dīgtspēju, tāpēc katru gadu jāsēj svaigas sēklas. Izsējas norma ir 12 kg/ha jeb 1,2 g/m2. Visbiežāk tiek iesēts vai nu pārāk sekli, un sēklas nedīgst gaismas ietekmē (sēklu dīgšanai nepieciešama tumsa) vai iekalst, vai arī pārāk dziļi, un dīgsti nespēj izspraukties virs zemes. Optimāls ir 2 cm sējas dziļums.
Melnsaknei ir garš veģetācijas periods (līdz pat 180–200 dienām pēc uzdīgšanas), tāpēc bieži vien to sēj jau aprīlī. Tas būtu pareizi, tomēr vislabāk sēklas dīgst pietiekami siltā augsnē. Kamēr augsne iesilst un sēklas uzdīgst, paiet laiks un dobi ir pārņēmušas nezāles, bet starp tām melnsaknes dīgstus ir grūti saskatīt. Pieredzējuši audzētāji melnsaknes sēklas sajauc ar redīsu sēklām un sēj kopā. Redīsu lapas nodrošina ēnu un neļauj augsnes virskārtai izžūt (arī redīsi bieži jālaista), saknes irdina augsni. Kamēr redīsi izaug, tikmēr arī melnsakne ir sadīgusi. Saknes ir garas un trauslas, viegli lūst novākšanas laikā, tāpēc melnsakni ieteicams audzēt uz vagu skaustiem līdzīgi kā burkānus. Mazdārziņā vagu skaustu var izveidot ar lāpstu.

Augsne un laistīšana. Audzējot viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir laistīšana. Sausā, karstā laikā augi ātri sāk ziedēt. Melnsaknei piemērotāka ir smilšmāla augsne, bet, kārtīgi laistot, tā izaug arī mālsmilts augsnē. Māla augsnē ir grūti novākt garās saknes, savukārt smilšainās augsnēs nevar izveidot vagu skaustus un augi ļoti daudz jālaista.

Mēslošana. Gatavojot augsni, iestrādā komplekso mēslojumu, piemēram, 30–40 g/m2 mēslojuma, kura sastāvā NPK ir 11–11–22 attiecībā. Nav vēlams lietot pelnus, jo tie paaugstina sāļu koncentrāciju augsnē, kas savukārt traucē sēklu dīgšanu.

Retināšana. Kad augiem izaugušas 2–3 lapas, sējumu retina, atstājot starp tiem 15–20 cm. Sabiezinātos stādījumos melnsakne mēdz ziedēt jau pirmajā gadā, un tādi augi jāizvāc. Veģetācijas periodā 2–3 reizes papildus mēslo ar komplekso mēslojumu.

Novākšana. Ja pirms ziemas tuvošanās saknes vēl ir tievas, melnsakni var atstāt pārziemot, dobi piesedzot ar lapām vai salmiem, un novākt tās nākamajā pavasarī. Sakne ir ēdama, pat ja augs zied.
Latvijā problēmu varētu radīt grauzēji, jo saknes labi garšo arī ūdensžurkām un pat bebriem.

Vairāk atbildes uz lasītāju jautājumiem meklējiet "Dārza Pasaules" marta numurā!

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.