Vai vietējie ķiploki izzudīs?

MĀRĪTE GAILĪTE, dārzeņkope

Ķiploki ir viens no vecākajiem kultūraugiem, tos audzēja jau senie ēģiptieši. Mūsu senči akmens laikmetā pavasaros ievāca lakšu jeb savvaļas ķiploka Allium ursinum lapas, jo augstā vitamīnu satura dēļ tas ievērojami paaugstināja sieviešu auglību. Savukārt, kad Eiropa iepazina viagru, Lielbritānijas pētnieki konstatēja, ka ķiploku maizes šķēlītei ik vakaru ir gandrīz tāds pats efekts. Neraugoties uz ķiploka aso smaku, šis ārstniecības augs pēdējos gados kļūst aizvien populārāks visā pasaulē.

Audzē aizvien mazāk
Latvijā ķiploku audzēšanas apjomi gadu gaitā ir ievērojami mainījušies, bet kopumā tie ir sarukuši no 1242 tonnām 2003. gadā līdz 145 tonnām 2008. gadā. Galvenokārt tas skaidrojams ar stādāmmateriāla un arī produkcijas noieta trūkumu. Lielveikaliem izdevīgāk ir iepirkt lēto Ķīnas produktu, bet gaļas pārstrādātājiem, kas savulaik svaigos ķiplokus iegādājās vairumā, parocīgāk ir izmantot kaltēto ķiploku pulveri. Tādējādi ķiploki Latvijā no lielražošanas kultūras pamazām pāriet mazdārznieku un sīkražotāju ziņā.

Kāpēc veikalos nav ķiploku sēklu
Ķiplokus pavairo veģetatīvi ar daiviņām vai gaisa sīpoliņiem. Tie parasti veidojas ziedkopās, tāpēc tautā maldīgi tiek saukti par sēklām. Īstās ķiploku sēklas mūsu platuma grādos nemaz neveidojas, bet dienvidos - ļoti nedaudz un neregulāri. Tikai šā gadsimta sākumā holandiešu selekcijas firma De Groot en Slot ir laidusi tirgū pasaulē pirmās, īstās ķiploku sēklas, bet tās ir piemērotas tikai dienvidu reģioniem un tiek tirgotas pēc īpašas licences.
Pavairojot veģetatīvi, vairāku gadsimtu laikā tika atlasīti kloni, kas ir vislabāk piemēroti audzēšanai konkrētos apstākļos. Vēl joprojām visi lielražotāji Eiropā (ķiplokus visvairāk audzē Spānijā un Francijā) izmanto pašu audzēto stādāmmateriālu. Sēklu veikalos dažkārt piedāvā no citām valstīm ievestos stādāmos ķiplokus, bet tie ir diezgan dārgi un der, tikai uzsākot audzēšanu.

Kur iegādāties stādāmmateriālu
Ja sēklu veikalos to nepiedāvā, atliek interesēties pie radiem, draugiem un kaimiņiem. Var pameklēt arī tirgū, bet pērkot jābūt drošam, ka tie ir vietējie ķiploki. Viens no uzskatāmākajiem rādītājiem ir ķiploka krāsa. Īstie ziemas ķiploki ir rozā vai violetā krāsā. Vērtējot pēc klimatiskajiem apstākļiem, audzēšanai Latvijā ir piemēroti Polijas, Lietuvas, Baltkrievijas, pat Čehijas un Vācijas, arī Igaunijas izcelsmes kloni.

Ziemas un vasaras ķiploki
Atkarībā no reakcijas uz dienas garumu un ar to saistītā audzēšanas laika ķiplokus iedala ziemas un vasaras šķirnēs.
Ziemas ķiplokus stāda septembrī, oktobrī, novāc jūlijā, augustā. Salcietīgi, bet grūti uzglabājami. Galvas prāvas, un 5-7 daiviņas izvietotas vienā kārtā pie sīpola pamatnes. Raža ir augstāka nekā citu tipu kloniem, jo daiviņas un paši sīpoli ir lieli un smagi. Ārējās sausās zvīņas parasti ir violetā vai rozā krāsā. Pavasarī veido īsto stublāju, bet vasarā tā galā parādās ziedkopa. Vienā ziedkopā vidēji ir 200-450 gaisa sīpoliņu un aptuveni 120-300 ziediņu. Latvijā ķiploku sēklas parasti nenogatavojas, bet gaisa sīpoliņus var izmantot pavairošanai.
Vasaras ķiplokus stāda pavasarī reizē ar sīpoliem, novāc augustā, septembrī. Veido neīsto stublāju bez ziedneša. Slikta izturība pret salnām, bet ļoti labi uzglabājas. Vasaras ķiploka sīpols ir mazāks un vieglāks nekā ziemas ķiplokam, daiviņas izvietotas vairākās kārtās pie pamatnes. Ārējās zvīņas parasti ir baltā krāsā.
Pārejas klonus var stādīt gan rudenī, gan pavasarī, tāpēc tos mēdz saukt par universālajām šķirnēm. Tie ir salcietīgi, uzglabājas vidēji labi. Stādīti rudenī, nogatavojas par 1-2 nedēļām ātrāk nekā ziemas kloni. Šīm šķirnēm daiviņas ir izvietotas divās kārtās: iekšējā - sīkākas daiviņas, kas patiesībā ir gaisa sīpoliņi uz saīsināta 2-3 mm ziedneša, un ārējā kārtā - lielās daiviņas. Audzējot universālos ķiplokus, iekšējās daiviņas stādīšanai nav ieteicamas vai vismaz stādāmas atsevišķi, jo no tām izaug sīki ķiploki. Sīpola ārējo zvīņu krāsa var būt gan balta, gan violeta, no ziemas ķiplokiem to atšķir pēc daiviņu lieluma un izvietojuma.

Latvijā ķiploki ir inficēti
Atklāti runājot, pilnīgi veseli ķiploki var būt tikai no īstām sēklām, jo, pavairojot veģetatīvi (pat ar meristēmu), stādāmmateriāls vienmēr ir vīrusu un pat nematožu inficēts. Turklāt Latvijā ķiplokiem raksturīga arī pelēkā puve (Botrytis cinerea). Tās ierosinātājs saglabājas stādāmajos ķiplokos (tāpat tas ir plaši izplatīts apkārtējā vidē) un jau pavasara beigās sāk attīstīties augos. Diemžēl Latvijā ķiplokiem nav reģistrēto fungicīdu, tāpēc audzētājiem atliek rūpīgi sagatavot stādāmmateriālu, bez žēlastības atlasot visas daiviņas ar visniecīgākajām pelēkās puves pazīmēm. Pēc brāķēšanas pāri var palikt mazāk par pusi no sākotnējā daudzuma.

Vietas izvēle
Ķiploku audzēšanai vispiemērotākās ir vidēji smagas, auglīgas, labi strukturētas augsnes ar dziļu aramkārtu, optimālā skābuma reakcija - pH 6-7. Noteikti neder aukstas, mālainas, smilšainas vai purvainas augsnes, kā arī augsnes ar zemu barības vielu daudzumu. Zemei jābūt dziļi un labi sastrādātai. Labākie priekšaugi ir graudaugi, kāposti, ķirbji vai gurķi, burkāni. Ar kartupeļiem jāuzmanās, jo audzējot nematodes izturīgas kartupeļu šķirnes, nematožu klātbūtne augsnē bieži paliek neievērota, bet ķiplokiem kaitē vairākas nematožu sugas. Tāpēc priekšaugos nav ieteicamas arī lopbarības bietes, kukurūza un lucerna.

Stādāmmateriāla sagatavošana
Ķiploku sīpoli jāsadala atsevišķās daiviņas, tās jāsašķiro pēc lieluma. Universālo šķirņu ķiplokiem jānodala iekšējās kārtas daiviņas. No stādāmmateriāla jāatlasa slimību inficētās daiviņas. Tāpat jāizbrāķē iežuvušās (pat tikai nedaudz) daiviņas, jo tas liecina, ka ķiploki invadējušies ar ērcēm. Pašas ērces ir ļoti sīkas, saskatāmas tikai ar palielināmo stiklu. Tās var apkarot, kodinot stādāmmateriālu ar sēra preparātiem (Latvijā sērs ir pieejams arī amatieriem, bet ķiplokiem nav reģistrēts). Daudzi amatieri ķiplokus mēģina dezinficēt, mērcējot zilo graudiņu (kālija permanganāta) šķīdumā. Ja šķīduma koncentrācija nav augsta (ir mazāka par 0,01% jeb 1 g/10 l) un mērcēšanas laiks nepārsniedz 15-20 minūtes, šāda kodināšana ķiplokiem nekaitē un patiešām iznīcina virspusē esošo infekciju. Lielāka koncentrācija mēdz arī bojāt ķiplokus. Cits risinājums - pārkaisīt daiviņas ar Trihodermīnu un pirms stādīšanas bagātīgi iestrādāt augsnē Trihodermīnu vai Biomiksu. Arī mēslojums Perlka (50 g/m2), iestrādāts augsnē 8-10 cm dziļi nedēļu pirms ķiploku stādīšanas, ne tikai bagātina to ar kalciju un slāpekli, bet arī ievērojami attīra no infekciju ierosinātājiem un dīgstošām nezālēm.

Mēslošana
Pirms ķiploku stādīšanas nedrīkst izmantot svaigus kūtsmēslus, tos vajadzētu iestrādāt rudenī pirms priekšauga audzēšanas. Optimālais barības elementu saturs (tīrvielā) augsnē ir: slāpeklis (N) līdz 80 kg/ha pamatmēslojumā un 50-150 kg/ha papildus, sadalot devu 2-3 reizēm; fosfors (P2O5) 80-120 kg/ha; kālijs (K2O) 150-200 kg/ha. Ļoti svarīgs ir nodrošinājums ar sēru (S), tam jābūt 80 kg/ha. Ja mēslojumam izmanto kālija sulfātu vai superfosfātu, tajos jau ir nepieciešamais sēra daudzums. Savukārt pamatmēslojumā Kemira Cropcare 10-10-20 devā 500-900 kg/ha (50-90 g/m²) atrodas ne tikai sērs, bet arī mikroelementi, ieskaitot selēnu. Komplekso mēslojumu devu aprēķina, nosakot augsnes vajadzību pēc slāpekļa un veicot augsnes analīzes. Ja analīzes nav iespējamas (kā jau mazdārziņā), pamatmēslojumā iztiek ar 50 g/m2 Kemira Cropcare, bet papildmēslojumā pāris reižu dod amonija sulfātu (30-40 g/m2).

Stādīšana
Ķiplokus audzē 45-50 cm attālās rindās, daiviņas 10-15 cm attālumā citu no citas, 5-8 cm dziļi. Ziemas ķiplokus var stādīt no augusta beigām līdz oktobra beigām. Nevaļīgie audzētāji mēdz iestādīt ķiplokus pat novembrī, bet tas ir riskanti. Ķiplokiem jāpagūst jau rudenī izveidot spēcīgu sakņu sistēmu, tad augi labāk pārziemo un arī labāk pretojas slimībām. Optimālais laiks stādīšanai - kamēr augsne nav atdzisusi zem 7-10 oC. Lai iegūtu labu ražu, ziemas ķiplokiem nepieciešams vismaz divu mēnešu garš aukstuma periods, tādēļ pēc aukstas ziemas raža mēdz būt labāka nekā pēc siltas.
Pavasarī ķiplokus var stādīt, līdzko tiek uz lauka, pat marta vidū vai beigās. Vasaras ķiploki jāizstāda līdz maija sākumam. Novēlota stādīšana nozīmē zemāku ražu.

Ražas novākšana
Ja ķiplokiem sāk dzeltēt stublājs, klāt ražas laiks. To nedrīkst nokavēt, jo laikus nenovāktiem sīpoliem izirst daiviņas un šajā brīdī ļoti viegli inficējas ar pelēko puvi. Ķiplokus izrauj, nokrata zemi un ļauj augiem vairākas dienas apžūt caurvējā zem nojumes. Saknes saīsina. Kad ķiplokiem izžuvušas ārējās zvīņas, saīsina stublāju. Ķiplokus uzglabā virtenēs (tās izmanto arī virtuves dekorēšanai un pat dāvanām radiem un draugiem) vai saber plastmasas vai koka redeļu kastēs (lielākās vai mazākās, bet ar daudziem caurumiem) un pat plastmasas tīklos un novieto sausā, labi vēdināmā telpā.

Uzglabāšana
Ziemas ķiplokus uzglabā no 0 līdz -3-5 oC vai no 0 līdz +3-6 oC temperatūrā un 70-80% gaisa mitrumā līdz janvārim, februārim. Savukārt vasaras vai universālās šķirnes ķiplokus 18-20 oC temperatūrā un 60% gaisa mitrumā var saglabāt līdz pavasarim. Jāņem vērā, ka, vasaras ķiplokus uzglabājot par 16 oC zemākā temperatūrā, ķiploki jarovizējas un vasarā veido ziednešus, turpretī, ja temperatūra ir virs 20 oC, palielinās svara zudumi.

Visu rakstu lasi žurnāla DĀRZA PASAULE septembra numurā!