Viegli kopjams dārzs

Autore: Sandra Ruska

Viegli kopjams dārzs - Šāds lozungs, pēc ainavu arhitektes Gundegas Lināres teiktā, tiek aizmirsts ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet citur pasaulē.

Tagad, kad robežas starp valstīm izzudušas, iespējams ieraudzīt daudz jauna un interesanta, ko, protams, gribas ieviest arī savā dārzā. Bet vai viss, kas der citur, der arī mums? Izrādās, daudz ko nemaz nevajadzētu kopēt, it sevišķi no valstīm krietni siltākā klimata joslā.

Gaismas dārzā
Ko mums nevajadzētu špikot no ārzemju dārziem?
Visi labi zina, ka zeme ir apaļa un ka ir ziemeļpols, dienvidpols un ekvators. Uz ekvatora saule spoži spīd 12 stundas un pēc norietēšanas strauji iestājas nakts. Starp ekvatoru un ziemeļpolu ir ļoti dažādas klimatiskās zonas, un mēs neatrodamies tajā pašā zonā, kur Spānija un Itālija, - to bieži vien pilnīgi aizmirst. Bet, paņemot rokās kādas valsts žurnālu, vajag paskatīties kartē, kur atrodas viņi un kur mēs...
Nevajadzētu aizrauties ar zemajām dārza gaismām. Kāpēc? Ne tikai tāpēc, ka ziemā mums ir sniegs, - mums ir arī ļoti gaišas naktis, jo dzīvojam netālu no polārā loka. Kad dārzā vajadzētu degt gaismas, mēs patiesībā dodamies gulēt. Jāņem vērā, ka izvietotās gaismas dārzā apgrūtina zāliena pļaušanu, ziemā gaismekļi apsnieg un tie jātīra. Lai dārzs būtu glīts, katrs gaismekļa metāla turētājs jāapļauj ar trimeri. Taču turētājā iegriežas rievas, jo nav iespējams tik precīzi trāpīt. Ja negribi pļaut ar trimeri, jāmetas uz ceļiem un zāle jāapgriež ar šķērītēm. Tas ir pilnīgi nevajadzīgi! Izeja? Prožektori pie mājas sienas, kas izgaismo visu, kas dārzā skaists un ko vēlamies redzēt un akcentēt. Izvēloties prožektorus, jāpievērš uzmanība, vai tiem var mainīt gaismas intensitāti, jaudu un gaismas kūļa attālumu. Prožektori neapgrūtina zālienu ar vadu sistēmu. Vairākumā gadījumu pēc pieciem sešiem gadiem pazemes vadu sistēma sabojājas un ir jāmaina.
Ja ļoti gribas dārzā izvietot gaismas, var izmantot pārvietojamās gaismiņas, ko ieliek dobēs konkrētu augu izgaismošanai. Taču jāatceras, ka augiem nepatīk no apakšas nākusi gaisma. Augs gaismu uztver no augšas, un pēkšņi pasaule sagriežas kājām gaisā. Ziedēšanas laikā augus var izgaismot no sāniem. Tas pats sakāms par koku zaros sakarinātajām gaismiņu virtenēm Ziemassvētkos. Ja tās izvieto uz pāris nedēļām svētkos, nekas traks nebūs, koks pārcietīs, bet nevajag gaismas turēt visu ziemu, jo tad koki lēnām iet bojā. Tas mūsu klimatā ļoti rūpīgi jāpārdomā.
Bet gaismas mums, ziemeļniekiem, ļoti pietrūkst...
Jā, piekrītu. Gaismu vajag likt tur, kur to vajag: atpūtas vietā, baseinā - slīpās gaismas pa ūdens apakšu, ugunskura vietā... Dažādas elektroietaises dārzā ir vajadzīgas, bet tās nedrīkst mētāties zālienā. Dārzam jābūt viegli kopjamam - tas ir lozungs, ko aizmirst visā pasaulē, arī Latvijā. Mums jātaupa planētas enerģija un līdzekļi. Lieki strādājot, mēs daudz ko izšķērdējam. Līdzko zālītē sastādām dažādus krūmiņus un lielas ziemcietes, tā visam jādanco apkārt ar pļaujmašīnu. Tas apgrūtina kopšanu un ir pilnīgi lieki.

Oļi tikai tur, kur ļoti nepieciešams
Kam vēl vajadzētu pievērst uzmanību?
Oļu nobērumi ir nākamais, ko nevajadzētu pārņemt no ārzemju dārziem. Oļus var bērt gadījumos, kad tas patiešām nepieciešams un zem seguma ir drenējošs substrāts - grants, šķembas, uz kā uzklāts ģeotekstils, kam cauri neaug augu saknes, un tad virspusē tiek uzbērti oļi. Ūdens caur šo segumu iztek brīvi. Ja šādā segumā iesējas zāle, to var izravēt. Ja uz melnzemes uzber oļus, nezāles aug no apakšas, iesējas arī no augšas un izravēt tur neko nevar. Šādus oļus klājumus ir grūti kopt.
Lai to izdarītu, nepieciešams tā sauktais nobiru un nezāļu dedzinātājs. No grants celiņiem nezāles var izdedzināt vai nu ar ķimikālijām, vai gāzi. Ārzemēs iespējams nopirkt uz pleca uzliekamus dedzinātājus, tiesa, tie nav lēti.
Kāpēc ārvalstīs ir daudz oļu segumu celiņu, bet pie mums nav?
Tāpēc, ka arī šeit svarīga ir klimata josla. Itālijā un Spānijā spīd tuksneša saule un oļi uzkarst līdz 100 °C. Kurš augs pacieš tādu karstumu? Vienīgi kaktusi, bet ne mūsu klimata augi.

Vertikālie apstādījumi Latvijā un ārzemēs
Patlaban Francijā modē ir tā sauktās slapjās sienas. Tie, kuri tās redzējuši, sajūsminās. Vai šāda veida sienas iespējamas arī Latvijā?
Francijā slapjās sienas mēdz saukt arī par zaļajām sienām. To pamatā ir vertikālā hidroponika. Mājas sienai uztaisa kārtīgu hidroizolāciju - tā, it kā tur būtu baseins. Tad liek režģu sistēmu, piepilda ar akmens vati, kurā stāda augus. Pa hidroponikas susbstrātu uz leju tek barības šķīdums, kas lejā tiek savākts un atkal celts uz augšu. Sistēma ir datorizēta, lai nepārtraukti sekotu līdzi barības vielu sastāvam un nepieciešamības gadījumā to papildinātu. Redzot augus, kas vertikālajās hidroponikās sastādīti Francijas dienvidos, elpa aizraujas no krāšņuma. Bet šopavasar viena no sienām, kas kā paraugs iekļauta daudzās mācību grāmatās, bija pilnīgi melna pārāk aukstas ziemas dēļ. Un tad viss darbs jāsāk no gala, kas nebūt nav lēti. Vai to vajag Latvijā, kur ir mitrāks klimats un zemāka gaisa temperatūra nekā Francijā?... Arī zemes mums pietiek. Kāpēc tērēt laiku, līdzekļus un elektroenerģiju, ķīmiju un dārznieka darbu, lai taisītos pakaļ ārzemniekiem? Valstīs, kur ir mūžīgie dienvidi, tas ir citādi. Protams, ir patīkami iet pa ielu - un pēkšņi degungalā orhidejas... Mēs arī varam veidot zaļās sienas, bet nedaudz citādi, izmantojot vīteņaugus. Šādiem stādījumiem labi noderēs vīnogas, aktinīdijas, citronliānas, vīteņsausserži, svešzemju kreses, kobejas, ipomejas...
Mēs krāšņas puķes varam stādīt balkonu kastēs - izskatās ļoti skaisti! Savukārt ziemā kastēs var iespraust priedes zarus, kas visu ziemu būs zaļi, bet agri pavasarī iestādīt atraitnītes. Savukārt visu vasaru atkarībā no saules kastēs koši zied kamolbegonijas, nokarenās pelargonijas... Ir pieejams gana plašs augu sortiments, atliek tikai izdomāt, ko vajag. Ja augus neaplaista lietus, var apliet pats vai uzlikt automātisko laistīšanu.

Ne lapeni, bet nojumi
Pēdējā laikā dārzos aizvien vairāk parādās lapenes...
Ir jānošķir divi jēdzieni - lapene un nojume. Lapene būtībā ir muižnieku atribūts muižas parkos. Mēs nevaram 19. gadsimtam piederīgas lietas likt dinamiskajā 21. gadsimtā. Lapeni var izmantot ļoti ierobežots skaits - divi trīs cilvēki. Redeļainās un kruzuļainās muižnieku lapenes ieliekot 600 kvadrātmetru platībā, nevienu nepataisīs par muižnieku...
Ir otrs jēdziens - nojume. Tā ir daudzfunkcionāla, plaši lietojama, dažādas arhitektūras āra telpa. Nojume ir lielāka nekā lapene. Tā ir demokrātijas vieta. Var sēdēt pie galda vai pie kamīna, var klausīties mūziku, var nolikt šūpuļtīklu... Mūsu klimatā dārza nojume ir ļoti svarīga. Terase ir tā pati dārza nojume, tikai bez jumta. Tie, kas ierīkojuši lielākas vai mazākas terases bez jumtiem, agri vai vēlu ir spiesti to uzlikt lietainā klimata dēļ. Tik sauss laiks kā maijā ir raksturīgs tikai šim mēnesim - tas ir vissausākais mēnesis gadā. Nojumes Latvijas dārzos jāierīko obligāti, un tām jābūt ļoti lielām un mājīgām.
Terasei vai nojumei jābūt vismaz 20 kvadrātmetru lielai, optimāli - 40 kvadrātmetru lielai un vēlams bez līmeņa starpībām.

Latvijā alejas nevajag stādīt
Vai alejas ir piemērotas mūsu platuma grādiem?
Latvijas dabā nekur nav taisnas līnijas. |Mums nevajag stādīt alejas. Pilsētas centrā to var darīt, bet ne laukos. Alejas Latvijas laukos stādīja muižas laikos, un tās savienoja vienu muižu ar otru. Tās izolēja muižniekus no zemnieku vides. Muižu alejas tika ieviestas no Itālijas parku sistēmas. Tur klimats ir daudz siltāks un pārvietoties patīkamāk, ja virs galvas ēna.
Mūsu klimatā kokiem lūst zari, koki vējā gāžas, ziemā gar to stumbriem vējš sapūš kupenas un ceļš ir daudz grūtāk izbraucams. Lapas krīt, ceļš ir slidens, saulainā laikā uz ceļa ņirb ēnas, kas traucē saskatīt ceļu. Ja vajag ceļu paplašināt, izceļas liels tracis, jo demokrātiski to nevar izdarīt. Ļoti daudz apgrūtinājumu 21. gadsimtā. Turklāt, ņemot vērā mūsdienu cilvēku pārvietošanās ātrumu, skatīties ainavu caur stumbru rindu ir nebaudāmi.
Latviešiem ir izteikta vēlme ar žogiem un dzīvžogiem norobežoties no kaimiņiem un ziņkārīgiem acu skatieniem.
Latvietis 4000 gadu ir bijis viensētnieks. Senos laikos pa mežu klīda plēsīgi zvēri, kas varēja saplosīt mājlopus. Bieži vien ap sētu uzcēla baļķu žogu, lai sētā netiek ne dzīvnieki, ne nejauši klejotāji. Latvietis ir viensētnieks, un viņam nepatīk, ka kaimiņš lūr pa logu. Tas ir ļoti normāli, ka mēs norobežojamies.

Ja riskē - nesūdzies
Daudziem vilinoša šķiet svešzemju augu iegāde, bet mūsu platuma grādos tie ne tuvu neizskatās tik krāšņi kā dienvidu valstīs...
Sākumā arī es ļoti uzstāju, ka vajag domāt līdzi tam, ko dari, bet tagad saku - dari! Biju viena ļoti turīga cilvēka dārzā, kur augi atvesti no Holandes un Vācijas, kas ir daudz siltāka reģiona valstis. Augi par 300-500 latiem gabalā - lielas, skaistas Lavsona pacipreses. Tur bija daudz mūsu platuma grādos neredzētu augu. Ieraugot samulsumu latviešu dārznieku sejās, saimnieks mūs mierināja: "Ko jūs uztraucaties! Ja šie augi nepārziemos, es aizbraukšu un nopirkšu atkal. Tā man nav nauda!"
Kāpēc liegt cilvēkiem iegādāties augus, kurus viņi tik ļoti kāro un ar kuriem tagad ir pilni vai visi lielveikali? Vedot svešzemju augus, starp tiem gadās kāds īpatnis, kas te ļoti labi pārziemo un noder tālākai pavairošanai. Tādā veidā jau tā augu adaptācija notiek. Ja nebūtu šādu entuziastu, kas ieved svešzemju augus un neatlaidīgi cenšas tos ieaudzēt vēsākā klimatā, mēs būtu palikuši bez aprikozēm un persikiem.
Ja gribas riskēt - dari, bet, ja neizdzīvo, - nesūdzies.

Visu rakstu lasi žurnāla DĀRZA PASAULE jūnija numurā!