Zaļā mājas aptieciņa

Teksts: JOLANTA CIELAVA
Foto: Jolanta Cielava un Māris Bogustovs
Konsultējušas LU Botāniskā dārza augu māju vadītāja Dace Grīviņa un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, farmācijas doktore Vija Eniņa

Telpaugus parasti audzējam interjera atdzīvināšanai un tāpēc, ka rūpes par augiem nomierina un ielīksmo. Taču telpaugus varam audzēt arī tādēļ, lai vienmēr būtu svaigas un ekoloģiskas drogas, jo daudziem telpaugiem piemīt dziednieciskas spējas.

Biezlapainās alojes un agaves
No mājās audzētajiem ārstniecības augiem zinātniski visvairāk izpētītas ir alojes (Aloe), ko tautā parasti sauc par alvejām. To ārstnieciskā iedarbība ir pierādīta, tāpēc šos augus izmanto ne vien tautas dziedniecībā, bet arī farmaceitisku preparātu un kosmētikas līdzekļu ražošanā. To dabiskās augšanas reģionos dzīvojošās tautas alojes dziednieciskās īpašības bija ievērojušas jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu, bet mūsdienās šo augu lieto visā pasaulē.
Mājās visbiežāk audzē divas sugas - kokveida aloji (A. arborescens) un aloji vera (A. vera). Abas var uzskatīt par vienlīdz vērtīgām.
Alojes sulai un mīkstumam piemīt izcila dziedējoša iedarbība, tāpēc pārgrieztu lapas gabaliņu liek uz brūcēm, augoņiem, sasprēgājumiem, čūlām, apdegumiem, noberzumiem, pēc izvilktas skabargas. Ārīgi izmanto mājas kosmētikā - sejas ādas kopšanai, acu skalošanai un kompresēm. Arī iekšķīgi lieto ļoti daudzveidīgi.
• Organisma spēcināšanai pēc slimībām vai profilaktiski imunitātes stiprināšanai. Mīkstumu parasti sagatavo kopā ar medu, jo tas nomāc auga rūgto garšu. Aloji ar medu lieto arī pret klepu.
• Pret gremošanas traucējumiem un aizcietējumiem. Alojes satur antracēnu atvasinājumus antraglikozīdus, un tie stimulē resnās zarnas darbību un izraisa biežāku, mīkstāku vēdera izeju. Minētās vielas arī veicina asins pieplūdi mazajā iegurnī, tāpēc grūtnieces aloji nedrīkst lietot - tā var radīt spontānā aborta draudus.

Agaves (Agave), kas vizuāli ir diezgan līdzīgas alojēm, botāniski no tām ievērojami atšķiras. To sastāvs un dziednieciskās īpašības nav plaši pētītas. Tautas medicīnā visbiežāk lieto Amerikas agaves (A. americana) lapas - tās aplej ar degvīnu un ar uzlējumu ierīvē sāpošu muguru.

Kopšana
Alojes un agaves ir viegli kopjami augi - svarīgākie nosacījumi ir nodrošināt labu apgaismojumu un nepārlaistīt. Augi stādāmi irdenā, ūdenscaurlaidīgā substrātā ar krietnu grants piejaukumu, bet zemu organisko vielu saturu. Ziemā jālaista ļoti maz, vasarā - daudz vairāk. Ideāli, ja ziemā var sagādāt vēsākus apstākļus, bet labi aug arī istabas temperatūrā visu gadu. Pavasarī un vasarā piebaro ar kaktusiem un sukulentiem paredzētu mēslojumu, kurā ir zemāks slāpekļa saturs nekā citu telpaugu mēslojumos. Ja plāno augus intensīvi lietot iekšķīgi, var izvēlēties bioloģisko mēslojumu vai mēslot ļoti minimāli, taču biežāk pārstādīt svaigā substrātā un tādējādi atjaunot iztērētās barības vielas. Alojes un agaves ir tuksneša augi, tāpēc tiem patīk sausais gaiss dzīvokļos: nav nepieciešama ne rasināšana, ne kādi citi pasākumi gaisa mitrināšanai. Agaves vasarā vēlams iznest ārā.
Alojes ir viegli pavairojamas, apsakņojot galotņu spraudeņus, bet agaves vairojas tikai pēc savas iniciatīvas: blakus mātesaugam izaug atvasīte, ko pārstādot var atdalīt.

Vitālās kalanhojes
Kā telpaugi tiek kultivētas ļoti daudzas kalanhoju (Kalanchoe) sugas, un vairākām piemīt ārstnieciskas īpašības. Visvairāk pētīta ir plūksnainā kalanhoje (K. pinnata) un Degremona kalanhoje (K. daigremontiana). Ģints pieder pie biezlapju dzimtas, un tai raksturīga liela farmakoloģiskā aktivitāte. Lai sukulenti izdzīvotu skarbajos augšanas apstākļos, šūnās jābūt gan ūdenim, gan barības vielām, gan aizsargvielām pret vides nelabvēlīgo iedarbību. Bioloģiski aktīvo vielu uzkrājums kalanhoju lapās veicina audu reģenerēšanos, kā arī iedarbojas antibakteriāli. Agrāk kalanhoju sulu pārdeva aptiekās, un ārsti to ieteica pēc ādas pārstādīšanas operācijām, lai veicinātu tās pieaugšanu, un rezultāti bija diezgan labi. Mājas apstākļos sulojošu kalanhojes lapiņu liek uz iegriezumiem, apdegumiem un citām brūcēm. Kalanhojes lapas košļāšana palīdz pret kakla sāpēm un smaganu iekaisumu, sulas pilināšana vai ar to piesūcināti tamponiņi degunā labi dziedē iesnas. Degremona kalanhoji to atjaunojošo īpašību dēļ mēdz saukt par istabas žeņšeņu un Gētes puķi. Rakstnieks esot uzskatījis, ka uz kalanhojes lapām augošie vairpumpuri uztur jaunību, un ēdis tos karotēm.
Kalanhojes ir ļoti audzelīgas. Degremona kalanhojes bērniņi paši krīt podā un tūlīt sāk augt, bet plūksnainā kalanhoje viegli apsakņojama ne vien ar spraudeni, bet arī atsevišķu lapu, iegūstot uzreiz vairākas atvasītes. Kopšana līdzīga kā visiem lapu sukulentiem - daudz gaismas, maz mitruma.

Mītiskā zelta stīga
Pēdējos gados par visdziednieciskāko telpaugu daudzina zelta stīgu, kuras botāniskais nosaukums ir smaržīgā kalīzija (Callisia fragrans). Kalīzija kļuva populāra pēc tam, kad Krievijā iznāca tautas dziednieka Vladimira Ogarkova grāmata Zelta stīga - gadsimta slimību ārstētāja.
"Tomēr visa slava balstīta uz lietotāju pieredzi, bet nopietni zinātniski pētījumi par auga sastāvu un farmakoloģisko iedarbību nav veikti vai vismaz man nav izdevies atrast to aprakstus," saka profesore Vija Eniņa, atzīta autoritāte ārstniecības augu pārzināšanā un farmācijā. "Nenoliedzu, ka kalīzijas lapās un stīgās ir vērtīgas vielas, ja jau daudzu cilvēku pieredze par to liecina, taču zinātnisku secinājumu un pierādījumu manā rīcībā nav. Protams, ja palīdz, var lietot. Bet vairāki cilvēki man arī stāstījuši, ka no zelta stīgas lapu kompresēm viņiem radušies ādas apdegumi. Tas ir augs, kas pazīstams tikai Krievijā un tagad arī apkārtējā reģionā. Nevienā Rietumeiropas informatīvajā avotā neesmu atradusi, ka to audzē kā telpaugu vai ārstniecības augu."
Tautas medicīnā izmanto zelta stīgas lapas un stublājus. No tiem gatavo uzlējumus imunitātes stiprināšanai un pret dažādām nopietnām vainām, kā arī lieto ārīgi brūču, izsitumu, apsaldējumu, artrīta ārstēšanai.
Smaržīgā kalīzija ir ļoti pieticīga un ātraudzīga, šķiet, nekas cits kā pietiekama laistīšana tai nav vajadzīgs. To var viegli pavairot, apsakņojot jaunās rozetes, kas veidojas stīgu galos.
Smaržīgā kalīzija pieder komelīnu dzimtai tāpat kā tradeskancijas (Tradescantia) un zebrīnas (Zebrina), un tās visas tiek izmantotas tautas medicīnā, galvenokārt brūču dziedēšanai.

Ēterisko eļļu spēks
No seniem laikiem populāra ir smaržīgā pelargonija (Pelargonium fragrans) jeb, kā agrāk teica, ģerānija. To dēvēja par ausu puķi, jo auss ejā ielikta lapiņa palīdz pret auss sāpēm. Mediķi gan neiesaka ausīs neko bāzt, bet pelargonijas ārstnieciskās īpašības nenoliedz. Augs satur ēterisko eļļu, kam piemīt antibakteriāla un sāpes remdējoša iedarbība. Ausu sāpju gadījumā tomēr vajadzētu doties pie ārsta, bet, ja tas nav iespējams, piemēram, naktī, pelargoniju var lietot. Lai lapu no auss ejas vēlāk varētu izņemt, tā jāietin, piemēram, marlē. Lapiņa jāsaburza, lai labāk izdalās eļļa, un noteikti nedrīkst bāzt dziļi.
Ēteriskās eļļas satur daudzi populāri telpaugi, kuru dzimtene ir Vidusjūras reģions vai citi subtropu apgabali, piemēram, mirte, citrusaugi, eikalipts, lauru koks. To smarža atsvaidzina gaisu un iznīcina telpā baktērijas un vīrusus. Fitoncīdi nokļūst gaisā un arī uz deguna un rīkles gļotādas. Elpot kļūst vieglāk, mazinās vai vienkārši nepiemetas iesnas un klepus, un tā augi dziedē mūs arī tad, ja netiek izmantoti kompresēm vai tējai. Jo siltāka telpa, jo ēteriskās eļļas izdalās spēcīgāk, it īpaši, ja augu lapas skar saules stari.

Īstais un neīstais jūras sīpols
Pirms modē nāca zelta stīga, daudzās mājās dziednieciskos nolūkos audzēja jūras sīpolu, precīzāk augu, ko kļūdaini dēvē par jūras sīpolu. Īstais jūras sīpols kā telpaugs nav izplatīts, jo tam gadā ir divi miera periodi, kuru laikā augam nav ne lapu, ne ziedu un podā paliek tikai sīpols. Jūras sīpols (Urginea maritima) satur ļoti spēcīgus sirds glikozīdus. Mazās devās tie sirdi stimulē, bet organismā uzkrājas un kādā brīdī var izraisīt sirds pārslodzi un apstāšanos. Lielāka sulas deva ir nāvējoša, arī vienreiz lietojot. Varietāti ar balti zaļiem ziediem izmanto medicīnas preparātu ražošanā, ar sārtiem ziediem (vismaz agrāk) - grauzēju indes pagatavošanā.

Neīstā jūras sīpola botāniskais nosaukums ir astainā baltstarīte (Ornithogalum caudatum). Šim augam nav miera perioda, tas nesatur sirds glikozīdus. Tautas medicīnā neīsto jūras sīpolu izmanto, piemēram, ja kuņģa čūlas gadījumā ir gļotādas bojājumi, - palīdz sīpola un tā lapu ūdens uzlējums. To arī dzer, lai mīkstinātu klepu bronhīta gadījumā. Sīpola izvilkumu degvīnā lieto ārīgi pret locītavu sāpēm.
Ir vēl diezgan daudz telpaugu, kuri satur bioloģiski aktīvas, medicīnā izmantojamas vielas, bet mājas apstākļos tās grūti atdalīt un pareizi lietot, savukārt nepareiza lietošana var būt bīstama.